Beidzot no kādas no amatpersonām dzirdu (lasu) vismaz daļu no visiem zināmās “ābeces patiesības” par pārmaiņu (reformu) veikšanu – no vajadzību apzināšanas, sasniedzamā rezultāta formulēšanas, nepieciešamo resursu apzināšanas (izvērtēšanas), rīcības plāna izveidošanas līdz plāna posmu realizēšanai un sasniegto rezultātu/ieguvumu izvērtēšanas (cik lielā mērā un kādā kvalitātē paveiktais atbilst plānotajam rezultātam).
Šis komentārs ir pēc iepazīšanās ar Dienas Biznesā publicēto interviju ar Izglītības un zinātnes ministrijas valsts sekretāri Santu Šmīdleri.
Daļa no teiktā, uz kuru šobrīd reflektēju: “… Mums kopīgi ir jāspēj nodefinēt, kādas ir gaidas no pirmskolas, pamatskolas, vidējās izglītības posma gan cilvēku emocionālajā attīstībā un sociālajās prasmēs, gan zināšanās, intelektuālajā attīstībā un praktiskajās iemaņās. … “ (skat foto)
Labāk vēlu, nekā nekad. Paldies par to!
Jāpriecājas.
Ja vien nebūtu katastrofāli bēdīgi, ka Latvijas valstsvīri un valstsievas publiskajā telpā līdz šim nav papūlējušies konkrēti informēt sabiedrību par to, ko konkrēti vēlās sasniegt ar aktivitātēm (“reformām”) izglītības jomā, adminitratīvo teritoriju un to pārvaldes jomā, un, manuprāt, arī medicīnas jomā. To vien dzirdam no gandrīz ikviena augsti cienījamā (-ās) runātāja (-as), ka jāveic reformas, jo tad varēsim “saņemt vairāk un labāk”, “skriet ātrāk un tālāk, un lēkt augstāk”, utt.
Publiskajā telpā neesmu sastapis nevienu rakstu, lēmumu, pamatojumu par konkrēti risināmajām problēmām saistībā ar reformām, to apjomu (skaitļi, citi raksturlielumi), par sasniedzamo rezultātu (skaitļi, citi raksturlielumi), kā arī par to, kas un kā tiks darīts, lai problēmas atrisinātu.
Algu palielinājums, ja tāds tiek nosaukts kā sasniedzamais rezultāts, neskaitās. Tas, visdrīzāk, var tikt izmantots kā viens no līdzekļiem lielāka sasniedzamā rezultāta realizēšanai.
Tāda sajūta, ka gandrīz ikviens augstākajos ešelonos nonākušais, ir pārdzīvojis amnēziju, vairs neko neatcerās no augstskolu vadības zinību studijās, projektu vadības mācībās apgūtajām lietām par problēmu definēšanu, sasniedzamo rezultātu definēšanu, plānu veidošanu un realizēšanu utt.
Kas ar jums, cienītās gudrinieces un gudrinieki “augstākajos ešelonos” notiek?
Tas pat “tantei Bauskā” ir saprotams, ka, skaidri un precīzi nepasakot, ko mēs (valsts) gribam izdarīt, sasniegt, neviens arī nevarēs beigās izvērtēt, vai plānotais ir sasniegts.
Varbūt visiem augstākā līmeņa lēmējiem un ierēdņiem jānosaka obligāti “mūžizglītības” kursi kvalifikācijas uzturēšanai (vai celšanai) menedžmentā un projektu vadībā?
Šo rakstu, jo vairākus gadus nostrādāju misijas darbā savā skolā. Sastopoties ar ATR radītiem un citiem skolas un izglītības attīstību kavējošiem ierobežojumiem, darbu skolā neturpināju. Taču nesanāk nedomāt par skolu, bijušajiem kolēģiem un izglītības situāciju kopumā.
Pārdomas par situāciju līdzīgā kontekstā rakstīju pirms vairākiem gadiem ierakstā “Naudu dabūsi tikai tad, ja …”. Manuprāt, diži daudz uz labo pusi kopš 2019. gada neesam pavirzījušies.
Šeit saite uz rakstu “Ceļā uz vienotu rezultātu vadību izglītībā” Dienas Biznesa vietnē.
Lai nepalaistu garām jaunākos rakstus, pieraksties uz e-pastu saņemt iknedēļas newsletter. To var izdarīt lapas labajā pusē (izmantojot datoru) vai lapas pašā apakšā (telefoniem draudzīgajā versijā)