Dubultmorāle. Šķelt pa pieri vai pateikties par skaistiem vārdiem?

Vēroju sabiedrībā un valsts pārvaldībā arvien izteiktāku tendenci. To var saukt arī par dubultmorāli.

Dubultmorāle sabiedrības locekļu un valsts amatpersonu vārdos un rīcībā izpaužas aptuveni šādi:
“(1) Jūsu (profesijas nosaukums) darbs un devums valstij ir nozīmīgs un ārkārtīgi svarīgs. Valstij un mums ir ļoti nepieciešams, lai jūs ar savu darbu un attieksmi nodrošinātu valsts un tautas attīstību, valsts drošību, mūsu nākotni. Mēs bez jums nevaram!
(2) Bet maksāsim jums maz, jo valstij nav naudas (nevaram atļauties utt.)”

Ir vairākas profesijas, par kurām daudzi mēdz teikt, ka tās ir misija, dzīvesveids.
Šo profesiju pārstāvji saprotot, ka, izvēloties konkrēto profesiju, strādās idejas un tautas labā, pie kam atalgojums nav galvenais motivators būt šajā profesijā.

Piemēram, skolotāji, medicīnas darbinieki, ugunsdzēsēji, policisti, sociālie darbinieki. Šis noteikti nav pilns uzskaitījums.

Pirms neilga laika kopā ar vairākiem aktīviem skolotājiem un skolu direktoriem man bija iespēja piedalīties pasākumā, kurā līdz ar citām vērtīgām aktivitātēm notika arī lekcijas par dažādām nozīmīgām un aktuālām tēmām.

Viena lekcija manī aktualizēja jautājumu par dubultmorāli mūsos, sabiedrībā.

Lektors, Latvijā zināms pārdošanas treneris, runāja par to, kā virzīties uz uzstādīto mērķu sasniegšanu, kā sevi motivēt uz sasniegumiem. Un arī centās skolotājiem celt pašapziņu un lepnumu par sevi, uzsverot, ka tieši skolotāji ir tie, kas “bosikus”, dumpiniekus, slaistus un, protams, “normālos” jauniešus gatavo dzīvei.

Lekcijas sākumdaļā tika uzsvērts, ka katrs pats ir savas laimes kalējs. Ja esošais darbs vai nodarbošanās tev nesniedz pietiekamu finanšu daudzumu, vai arī nerada tev nepieciešamās izaugsmes iespējas, tad nevajag vilcināties. Ir jāmeklē nākamā iespēja. Nekautrējies. Ja naudas par maz – meklē nākamo darbu vai biznesa iespēju. Rīkojies izlēmīgi.

Lekcijas otrajā daļā lektors, kā saprotu, centās uzlabot skolotāju morālo un emocionālo pašsajūtu, dot pozitīvu motivāciju. Ar piemēriem slavēja par skolotāju nesavtīgo darbu, kura rezultātā beigu beigās no “nesekmīgā” un “slaista” ir “iznācis cilvēks”.

Lektors lietoja izteicienus ar apmēram šādiem tekstiem:

“Jūs taču paši apzinājāties, ka jūsu izvēle ir zemas algas darbs”,

“Tā bija jūsu pašu izvēle. Jūs vēlaties darīt labu bērniem, sabiedrībai. Ir zema atalgojuma darbi un augsta atalgojuma darbi. Jūsējais ir zema atalgojuma darbs”.

Tātad – divi savstarpēji izslēdzoši signāli skolotājiem:
Ja gribi lielāku atalgojumu, tad atstāj esošo darbu un meklē labāk atalgotu darbu vai veido savu biznesu;
Paliec kur esi un glāb bērnus – mūsu tautas nākotni. Un negaidi, ka par to saņemsi lielu atalgojumu. Un negaidi pārāk lielu sajūsmu no sabiedrības par savu darbu.

Pāris piemēri, kā vērojama dubultmorāle pie mums Latvijā:

Apgalvojums (sabiedriskajiem medijiem, izglītībai, medicīnai, glābšanas dienestiem, policijai u.c.): jūs esat nozīmīgi un veicat valsts attīstībai kritiski svarīgu darbu.
Reālā rīcība: Materiālo bāzi un atalgojumu uzlabot tagad nevar. Nav naudas. Bet jūs turpiniet strādāt, jo bez jums valsts nevar funkcionēt.
Realitātes tests. Uzdodiet paši sev 2 jautājumus: (1) vai šī profesija ir prestiža manās (sabiedrības) acīs? (2) vai es ieteikšu saviem bērniem apgūt šo profesiju?
Atbilde uz (2) jautājumu būs patiesais profesijas prestiža indikators, jūsu patiesās domas par to.

Apgalvojums (MK noteikumi, kuriem drīz jāstājas spēkā): skolēniem jānodrošina ne mazāk kā x kvadrātmetri uz katru skolēnu klasē.
Realitāte: Pieņemot šos MK noteikumus likumdevēji nav papūlējušies nodrošināt skolu paplašināšanai, pārbūvei nepieciešamo finansējumu. Pašvaldībām aizņemties līdzekļus Valsts kasē neļauj.

Apgalvojums: mums ir svarīgi, lai izglītība būtu pieejama katram un jānodrošina iespēja skolēniem nokļūt skolā.
Realitāte: sākam vērtēt, vai ir ekonomiski izdevīgi skolēnu vest no/uz skolu. Tas izmaksājot pārāk dārgi.

Ja ģimene vēlas saviem bērniem labu izglītību, viņiem būtu jāgrib, lai bērns nokļūtu pie vislabākajiem skolotājiem.
Ja cilvēki vēlas labu veselības aprūpi, tad viņiem būtu jāgrib nokļūt pie vislabākajiem mediķiem un medicīnas personāla.
Ja cilvēki vēlas maksimāli efektīvu palīdzību ugunsnelaimes vai citas nelaimes situācijā, tad viņiem ir nepieciešami vismotivētākie, vislabāk tehniski aprīkotie glābēji, ugunsdzēsēji, policisti.

Ko mēs kā sabiedrība un ko valsts pārvaldes un likumdevēju pārstāvji varam darīt, lai mums Latvijā būtu valsts nākotni, drošību un labklājības veidošanu nodrošinoši skolotāji, mediķi, glābēji un policisti, un citi sabiedrībai svarīgi speciālisti?

  1. Nodrošināt vārdu sakritību ar darbiem.
  2. Veicināt valstij svarīgu profesiju prestiža uzlabošanos.
  3. Plānot finansējumu atbilstoši nozaru, profesiju valstiskajam svarīgumam.
  4. Ja nav iespējams kādai no nozarēm (profesijām) nodrošināt finansējumu, materiālo nodrošinājumu, tad tas ir godīgi jāatzīst, un līdz ar to jābeidz konkrēto nozari “dzīt” sienā ar augstām prasībām un gaidām. Un sabiedrībai jādara zināms, ka par šī nozares pakalpojumu nodrošināšanu jārūpējas katram pašam personīgi, ka nevajag neko gaidīt no valsts.

Katra paša ziņā ir izvēlēties pieciest šo dubultmorāli, vai “šķelt pa pieri” katram, kurš deklarē skaistu tēzi , bet realitātē to nedara.

Es cienu tos, kas “šķeļ pa pieri” dubultmorālajiem.


Lai nepalaistu garām jaunākos rakstus, pieraksties uz e-pastu saņemt iknedēļas newsletter. To var izdarīt lapas labajā pusē (izmantojot datoru) vai lapas pašā apakšā (telefoniem draudzīgajā versijā)