Ēd mazāk, nelasi grāmatas, netērē naudu, dzīvo vienā istabā ar kaimiņu bērnu. Tikai tad mēs tev dosim kabatasnaudu.
Kā jums izklausās tāds noteikums?
Tieši tā es tulkoju valdības ministru un Ministru prezidenta retoriku saistībā ar skolotāju algām.
Man ir sajūta, ka tiek jauktas kopā grūbas ar zāģu skaidām.
Vai izglītības reformu jātaisa tādēļ, ka izglītības process neapmierina?
Vai izglītības reformu jātaisa tādēļ, ka izglītības procesa rezultāts neapmierina?
Vai izglītības reformu jātaisa tādēļ, ka valstī nav naudas izglītības finansēšanai?
Vai izglītības reformu jātaisa tādēļ, lai kādu “noliktu pie vietas”?
Vai izglītības reforma ir jāvada un atbildību par to jāprasa skolotājiem?
Ja skolotājiem jāvada izglītības reforma, tad kas tajā laikā lai strādā mācību stundās?
Domāju, ka jebkuras pārmaiņas tiek plānotas tad, ja ir izvērtēta situācija, konstatētas problēmas un/vai riski, izstrādāti rīcības varianti un modelēti sagaidāmie rezultāti.
Publiskajā telpā izskan teksts par:
- Mazo izglītības iestāžu lielākām izmaksām, attiecinot uz vienu izglītojamo,
- Pārāk lielu skolotāju skaitu, attiecinot uz vienu izglītojamo,
- To, ka skolotāju slodze daudzās izglītības iestādēs ir pārāk maza (nav pilna likme)
- Utml.
Neapstrīdot šo informāciju, kas, visticamāk, atbilst patiesībai, es atļaujos neatbalstīt publiski izskanošo retoriku, kas vērsta uz izglītības darbiniekiem: “sakārtojiet savu procesu, optimizējiet skolu tīklu, un tad varēsim lemt par atalgojuma palielināšanu”.
Tiešām? Un to saka atbildīgi, saprātīgi, izglītoti valsts līmeņa vadītāji?
Tas ir tāpat, kā tad, ja vecāki saviem bērniem ģimenē saka: “jūs ēdiet mazāk, dzīvojiet vienā istabā ar kaimiņu bērnu, iztieciet ar vienu virsdrēbju kārtu un ārā ejiet ik pārdienu. Un tad mēs vērtēsim, vai dosim jums kabatas naudu”.
Visiem taču “sadzīves līmenī” ir skaidrs, ka bērns nebūs tas, kurš pats sev varēs noorganizēt kabatas naudu. Ģimenē vecāki ir tie, kas organizē procesus un nodrošina resursus.
Tāpat arī ar skolotājiem.
Kurš gudrinieks var uzdot un izskaidrot viena pagasta skolotājam, kā viņam tagad optimizēt divu, trīs vai četru pagastu skolu darbu? Un kāds ir tiesiskais pamats prasīt to no skolotāja vai pat no kādas skolas direktora? Un kādi resursi skolotājam tiek piešķirti šī uzdevuma atrisināšanai?
Skolotājs var strādāt vai nestrādāt skolā. Direktors var atlaist vienu skolotāju un mēģināt tā vietā pieņemt citu (ja būs pretendenti). Neko daudz vairāk direktors arī nevar. Direktors nebūs tas, kurš pievienos savai skolai citu skolu.
Kas dod Izglītības un zinātnes ministrijai pamatu domāt, ka tieši no skolotājiem ir jāpieprasa skolu tīkla optimizācijas veikšana?
Kas ir tās institūcijas, kurām jāizvērtē situācija un jāgatavo priekšlikumi uzlabojumiem un jāorganizē procesi?
Manuprāt, šādi:
| Situācija | Atbildīgās un darbojošās institūcijas |
| Finanšu par maz. Izmaksas par lielām. | Finanšu ministrija VARAM |
| Izglītība (līmenis? Process? Skolotāju pietiekamība? Kas cits?) par sliktu. | Izglītības un zinātnes ministrija |
| Valsts, iespējams, grib, lai pašvaldības uzņemas lielāku finansiālu u.c. atbildību, taču pašvaldības tam iebilst. | VARAM Finanšu ministrija |
| Izglītības darbinieku atalgojums un profesijas prestižs sabiedrības acīs ir zemi. | Atalgojumam – Finanšu ministrija, VARAM, Izglītības un zinātnes ministrija Prestižam – sabiedrības pieprasījums pēc rezultāta un tā svarīguma apliecinājums |
Saskaņā ar klasiskiem vadības un labas pārvaldības principiem, būtu jābūt informācijai:
- no Finanšu ministrijas – cik liels ir līdzekļu iztrūkums, un kas būtu jādara, lai šo finanšu “robu” aizlāpītu konkrētā laika periodā. Jābūt skaidri definētam stāvoklim, pazīmei, pēc kuras varēs uzskatīt problēmu par atrisinātu
- no Izglītības un zinātnes ministrijas – kas konkrēti šobrīd nav labi izglītības kontekstā (zināšanas, cilvēku aspekti, procesi, utt.), un kas būtu jādara, lai šos trūkumus novērstu un uzlabotu līdz nepieciešamajam stāvoklim, statusam. Jābūt skaidri definētam stāvoklim, pazīmei, pēc kuras varēs uzskatīt problēmu par atrisinātu.
- no VARAM – kas konkrēti šobrīd nav labi valsts un pašvaldību (ne)(sa)darbībā izglītības un tās saimniecisko aspektu kontekstā. Kas konkrēti būtu jādara, lai situāciju uzlabotu līdz nepieciešamajam stāvoklim. Vai un kā problēmu plānots risināt, kā instrumentu izmantojot reģionālo reformu. Jābūt skaidri definētam stāvoklim, pazīmei, pēc kuras varēs uzskatīt problēmu par atrisinātu.
Papildus. Nepieciešama informācija par patieso “pieprasījumu” no sabiedrības – uzņēmējiem, valsts pārvaldes un pašvaldību iestādēm, ģimenēm (vecākiem, bērniem). Šī informācija palīdzēs izvērtēt to, cik lielā mērā valsts institūciju skatījums sakrīt ar sabiedrības skatījumu. No tā varēs secināt par nepieciešamo darāmo arī izglītības darbinieku prestiža uzlabošanā.
Tad, kad augstāk minētās institūcijas ir apzinājušas informāciju un izstrādājušas rīcības plānus katra savā jomā, tās sanāk kopā un vērtē visu plānu kopumā un nodrošina, lai vienas ministrijas plāns “nenograuj” citas ministrijas plāna rezultātus. Veido saskaņotu rīcības plānu, kur ieguvēji ir visi.
Pēc tam konkrēto institūciju līderi vai pilnvarotās personas aicina uz sarunu visas iesaistītās puses:
- Informē par esošo situāciju, problēmām un draudiem
- Informē par plānoto rīcību un sasniedzamo mērķi
- Diskutē ar iesaistītajām pusēm un vienojas par kopīgu izpratni par plānu un sasniedzamo rezultātu.
Ja atbildīgās institūcijas un iesaistītās puses nespēj vienoties, tad ir 2 rīcības varianti:
- Atbildīgās institūcijas atkārtoti vērtē situāciju un izstrādā rīcību, ņemot vērā iesaistīto pušu iebildumus. Pēc tam atkal tiekas, pārrunā un vienojas
- Atbildīgās institūcijas paliek pie sava rīcības plāna (jo tām ir nepārprotami stingra pārliecība par pareizu situācijas, atbildības un seku izpratni) un to realizē, neklausoties pārējo iesaistīto pušu iebildumos.
Ja tiek realizēts (1) variants, tad, visticamāk, arī pašas iesaistītās puses (skolotāji, sabiedrība, uzņēmēji u.c.) ļoti labprāt iesaistīsies un centīsies pēc vislabākās sirdsapziņas.
Ja tiek realizēts (2) variants, tad jāsaprot, ka nav nekāda pamata sagaidīt pārējo iesaistīto pušu labprātīgu un motivētu iesaistīšanos aktivitātēs.
Aicinu atbildīgo institūciju pārstāvjus:
- Daudz skaidrāk un pēc būtības komunicēt ar iesaistīto pušu pārstāvjiem.
- Sniegt konkrētu, ar skaitļiem un citiem “taustāmiem” argumentiem pamatotu nepieciešamību veikt pārmaiņas.
- Sniegt konkrētu, starp institūcijām saskaņotu redzējumu un plānu lietu uzlabošanai.
- Sniegt konkrētu, izmērāmu, sasniedzamo rezultātu aprakstu.
- Sarunāties, nevis “nodot” informāciju vai “prezentēt” plānus.
Lai nepalaistu garām jaunākos rakstus, pieraksties uz e-pastu saņemt iknedēļas newsletter. To var izdarīt lapas labajā pusē (izmantojot datoru) vai lapas pašā apakšā (telefoniem draudzīgajā versijā)