Vairākkārt esmu sastapies (tāpat kā daudzi citi) ar situāciju, kad deputāta uzvedība liekas nesaprotama, izaicinoša, narcisiska, pat uz rupjības robežas.
Un tad prātā rodas pārdomas par konkrētā cilvēka rīcības motīviem, problēmām, iespējamām “bērnības traumām” utt. Kas ir tas, kādēļ deputāts (politiķis) uzvedas tieši tā? Vai tiešām viņš (viņa) nezina, kādas ir labas uzvedības normas? Un vai nav dzirdējis par valsts amatpersonas statusu un no tā izrietošiem uzvedības un rīcības noteikumiem?
Privātā saskarsmē, ja kāds Tevi apvaino vai pat aizskar, Tu vari diezgan brīvi izvēlēties reaģēšanas veidu un rīcību. Var “atcirst” atpakaļ tā, ka aizskārējs vairs negribēs nonākt tādā vārdu “caurvējā”. Un ir iespējamas citas tautā zināmas, bet šeit vārdā nenosauktas metodes, kur pāridarītājam tiek “parādīta Rīga” par nelāgo rīcību.
Un vēl. Iedomājos, ka, iespējams, Latvijā ir arī tādi cilvēki, kuri neko nezina par uzvedības normām, ētiku.
To var labot.
Cilvēkam izstāsta, ka ir vispārpieņemtas uzvedības normas (protams, dažādās kultūrās tās var atšķirties), ka eksistē ētikas pamatprincipi. Un izskaidro arī, ka šīs normas un ētikas principi sabiedrībā rada nosacījumus vieglākai, labākai savstarpējai sapratnei un sadarbībai.
Daži izvilkumi no Lielvārdes novada pašvaldības Ētikas kodeksa.
(http://lielvarde.lv/images/extrainfo/9991931/%C4%92TIKAS%20KODEKSS%20077a_2015.pdf)
“Deputāts ir morāli atbildīgs par savu rīcību (runām, balsojumiem u.c.). Deputāts nevar aizbildināties ar valdības pārstāvju, partiju vai citu personu spiedienu, lai attaisnotu balsojumu pret savu sirdsapziņu.”
“Deputāts publiskos izteikumos izvairās no vārdiem, žestiem un citādas rīcības, kas var būt aizskaroša, kā arī nelieto apvainojošus vai ar Domes deputāta statusu nesavienojamus izteicienus.”
“Deputāts balstās uz pilnīgiem un no uzticamiem avotiem iegūtiem un apstiprinātiem faktiem, to objektīvu interpretāciju un argumentāciju; sava viedokļa paušanā neizmanto sagrozītu informāciju un puspatiesības – tikai daļēju deputātam zināmo faktu atklāšanu.”
“Deputāts neizmanto savu stāvokli, lai prettiesiski ietekmētu valsts un Pašvaldības institūciju lēmumus.”
“Deputāts pastāvīgi izglītojas, apgūst savas valsts un citu valstu demokrātijas un politiskās kultūras pieredzi.”
“Deputāts atturas no pašmērķīgas izrādīšanās Domes sēžu laikā.”
Ko darīt?
Dažreiz ir pietiekami, ja nevēlamu rīcību nosauc īstajos vārdos un cilvēkam tiešā veidā izskaidro, kas konkrēti viņa rīcībā ir jāmaina.
Divi rīcības piemēri, ko esmu novērojis biežāk kā pārējās situācijas:
- Deputāts komitejā konkrēto jautājumu ir izdiskutējis un akceptējis, bet Domes sēdē sāk kā no “baltas lapas”. Ar iebildumiem, pieprasījumiem visu izskaidrot utt. Un tad rodas sajūta, ka deputāta aktivitāte varētu būt saistīta ar to, ka Domes sēdē notiek audio ieraksts. Iespējams, ka ir radusies vēlme vai nepieciešamība demonstrēt vēlētājiem savu aktīvo pozīciju.
- Deputāts sēdes laikā “it kā klusiņām” komentē procesu vai kādu no sēdē klātesošajiem. Tādējādi ziņotājs par konkrēto apspriežamo jautājumu tiek traucēts, vai pat aizskarts. Citreiz kāds no deputātiem saskarsmē lieto vārdus, kuru vietā televīzijas un radioraidījumos skan skaņas signāls “pī”. Saskaņā ar uzvedības normām un ētikas principiem šāda rīcība nav pieļaujama.
Tagad, pārlasot pašvaldības Ētikas kodeksu, redzu literatūru, ko šādiem deputātiem vajadzētu vēlreiz izlasīt.
Jo esmu pozitīvs. Jo ticu, ka arī kārtīgi uzvesties var iemācīt.
Ja apmācāmais pats to vēlas.
Ja nu ir situācija, kad cilvēks nevēlas mācīties un rīkoties atbilstoši pašu pieņemtajām normām, tad ir jādod iespēja Ētikas komisijai strādāt.
Nu padomāsim paši – kam mums tautas priekšstāvis, kurš (-a) ar savu rīcību nerāda pozitīvu piemēru saviem vēlētājiem.
Lai nepalaistu garām jaunākos rakstus, pieraksties uz e-pastu saņemt iknedēļas newsletter. To var izdarīt lapas labajā pusē (izmantojot datoru) vai lapas pašā apakšā (telefoniem draudzīgajā versijā).